Akūts prostatīts ir iekaisuma slimība, parasti infekcioza rakstura, ko pavada pietūkums un čūlu veidošanās tāda paša nosaukuma orgāna audos. Iepriekš tika uzskatīts, ka tas galvenokārt skar gados vecākus vīriešus, taču pētījumi liecina, ka patoloģija ir kļuvusi ievērojami “jaunāka”. Un šobrīd prostatīts rodas pusmūža pacientiem.
Ārstēšanas laikā ir atļauts lietot ne tikai medikamentus, bet arī, konsultējoties ar speciālistu, lietot tautas līdzekļus.
Patoloģijas cēloņi
Akūts prostatīts tiek diagnosticēts 30-50% vīriešu, visbiežāk darbaspējas vecumā, tas ir, no 30 līdz 50 gadiem. Šis iekaisums izraisa:
- erektilā disfunkcija;
- neauglība;
- depresija.
Slimības izraisītājs galvenokārt ir nespecifiski infekcijas izraisītāji. Tie ir patogēni mikroorganismi, piemēram, E. coli, stafilokoki, streptokoki uc Bet dažreiz akūtu prostatītu izraisa citi patogēni, kas saistīti ar seksuāli transmisīvām slimībām - hlamīdijas, ureaplazmoze, gonoreja, mikoplazmoze. Bieži cēlonis ir oportūnistiskā mikroflora - Candida sēnītes.
Galvenie prostatīta attīstības cēloņi ir infekcija, visbiežāk caur kanālikulāru ceļu. Tas notiek caur prostatas dziedzera ekskrēcijas kanāliem. Tā kā tie atveras urīnizvadkanāla aizmugurējā sienā, prostatīta attīstību ietekmē tādas slimības kā uretrīts.
Akūts cistīts (baktēriju izraisīts urīnpūšļa iekaisums) vīriešiem ir reti sastopams. Bet, ja tā ir, tad šādos gadījumos cieš prostata, kurā iekļūst patogēnā mikroflora. Baktēriju ievadīšana orgānā notiek daudz ātrāk, ja ir vienlaicīgas patoloģijas - akmeņi urīnizvadkanālā, kas rada paaugstinātu intrauretrālo spiedienu.
Dažreiz ir iespējams attīstīt iekaisuma procesu infekcijas iekļūšanas dēļ caur asinsriti, jo prostata tiek piegādāta caur attīstītu arteriālo un venozo tīklu. Tas notiek, ja organismā ir hronisku iekaisumu perēkļi, bet tiem nav nekāda sakara ar prostatu. Infekcijas tiek pārnestas hematogēni caur sinusītu, tonsilītu, bronhītu, pat kariesu.
Holecistīta (žultspūšļa slimības) klātbūtne izraisa arī akūta prostatīta attīstību. Dažreiz ir iespējama limfogēna infekcijas pārnešana no zarnām (ar proktītu un kolītu).
Neinfekciozi faktori prostatīta attīstībā ir sastrēgumu klātbūtne iegurņa traukos, neregulāra dzimumdzīve un tās traucējumi. Jo īpaši prostatīts ir iespējams vīriešiem, kuri praktizē pārtrauktu dzimumaktu.
Faktori, kas provocē slimību, ir:
- mazkustīgs dzīvesveids;
- gremošanas traucējumi (galvenokārt bieži aizcietējumi);
- hipotermija un samazināta imunitāte;
- varikozas vēnas;
- pārmērīga alkohola lietošana.
Pamatformas
Ir trīs slimības formas:
- Katarāls. Galvenokārt iekaist prostatas dziedzeru kanāli, bet makro līmenī izmaiņu nav. Pašos kanālos tiek novēroti integumentārā epitēlija deģenerācijas procesi, stromā ir viegls pietūkums, trauki ir pilni ar asinīm.
- Folikulārs. Ir iespējama gan procesa apgrieztā attīstība, gan tā palielināšanās, kad prostatīts pārvēršas folikulārā formā, un iekaisuma process jau ietekmē prostatas dziedzera audus. Orgāns palielinās un kļūst ļengans. Ap kanāliem parādās fokālie infiltrāti.
- Parenhimatoza. Visnopietnākā slimības stadija. Ar to iekaisuma process ietekmē visu dziedzeri, un veidojas abscess. Ja slimības gaita ir nelabvēlīga, tā var atvērties, un strutas nonāks zarnās, urīnpūslī un urīnizvadkanālā.
Simptomi
Biežas pazīmes ir urinēšanas traucējumi, sāpes un intoksikācijas izpausmes - vājums, slikta dūša, vemšana, reibonis un citas nepatīkamas parādības, kas izraisa diskomfortu.
Atlikušie akūta prostatīta simptomi atbilst procesa attīstības posmiem:
| Skatuves | Simptomi |
|---|---|
| Katarāls | Pirmās pazīmes ir smaguma sajūta un sāpes starpenē. Rodas dizūriski traucējumi, tas ir, urinēšanas traucējumi, palielināts biežums un sāpju vai durstīšanas parādīšanās procesa laikā. Ķermeņa temperatūra visbiežāk paliek normāla, dažreiz tā nedaudz paaugstinās. Diagnoze šajā posmā ietver prostatas sekrēciju pārbaudi. Tas var liecināt par leikocītu skaita palielināšanos, gļoturulentu pavedienu klātbūtni. Urīna tests parāda leikocītu palielināšanos. Šajā posmā sāpīgu sajūtu dēļ prostatas masāža nav noteikta. Bet narkotiku ārstēšana ļauj atbrīvoties no patoloģijas 7-10 dienu laikā |
| Folikulārs | Simptomi būs izteiktāki. Šo posmu pavada trulas sāpes sāpes, kas lokalizējas starpenē, bet var izstarot uz tūpļa, taisnās zarnas vai jostasvietu. Urinēšana kļūst tik sāpīga, ka ir iespējama urīna aizture. Defekācijas akts ir grūts, arī stipru sāpju dēļ. Ķermeņa temperatūra paaugstinās līdz 38 grādiem, pasliktinās vispārējā veselība. Pacients piedzīvo:
|
| Parenhimatoza | Akūtā parenhīmas prostatīta gadījumā temperatūra paaugstinās līdz 39 grādiem. Parādās drudzis vai drebuļi. Urinēšana var būt bieža, bet visbiežāk tā ir apgrūtināta, pat pilnībā apstājas, jo mēģinājumus iztukšot urīnpūsli pavada stipras sāpes. Parādās vēdera uzpūšanās, tiek traucēta gremošana, rodas aizcietējums. Sāpes jūtamas taisnajā zarnā. Tās pāriet no sāpošām uz pulsējošām. Cilvēks cenšas atrast pozu, kurā viņš nejutīs sāpes (visbiežāk guļot ar izvilktām kājām). Akūtā prostatīta formā tiek novērota prostatas dziedzera palielināšanās un pietūkums. Var būt izdalījumi no urīnizvadkanāla, kas ir balti vai dzeltenīgi zaļi |
Akūta prostatīta sekas var būt sepse (vispārēja asins saindēšanās), cistīts vai pielonefrīts. Ja slimība attīstās ar šādām komplikācijām, pacientam nepieciešama hospitalizācija. Bet vieglos gadījumos patoloģiju var ārstēt mājās.
Ārstēšana
Akūta prostatīta terapijai jābūt visaptverošai. Ārstēšana ietver slimības cēloņa, tas ir, patogēno mikroorganismu, novēršanu. Šādos gadījumos tiek izmantotas antibiotikas vai to kombinācija, jo vienas zāles reti dod vēlamo efektu.
Ar savlaicīgu ārstēšanu simptomi ātri izzūd, burtiski dažu dienu laikā. Bet ārsts izraksta vismaz 4 nedēļu kursu, lai pilnībā attīrītu organismu no kaitīgām baktērijām, novērstu recidīvus un procesa hronisku veidošanos.
Antibiotikas tiek parakstītas, tikai pamatojoties uz to pārbaužu rezultātiem, kas ir identificējuši slimības izraisītāju un tā rezistenci pret noteiktām zālēm. Tiek ņemti vērā arī citi faktori. Piemēram, zāles no aminoglikozīdu un beta-laktāmu grupas slikti iekļūst prostatas audos.
Antibiotikām no fluorhinolonu un makrolīdu grupas ir lielāka iespiešanās spēja.
Bet svarīga ir ne tikai iespiešanās spēja, bet arī baktericīdās iedarbības stiprums. Tāpēc dažreiz tiek parakstīti makrolīdi un citas zāles. Šādu zāļu izdalīšanās formas var būt dažādas.
Sveces tiek izmantotas diezgan reti. Smagos slimības gadījumos ir indicēta antibiotiku intravenoza ievadīšana (un slimnīcas apstākļos). Vieglos gadījumos ārstēšana tiek veikta ambulatorā veidā, pacients lieto tabletes mājās.
Sāpju mazināšanai tiek izmantoti pretsāpju un pretiekaisuma nesteroīdie līdzekļi. Tie samazina temperatūru, bet dažreiz tiek nozīmēti papildu pretdrudža līdzekļi. Stiprākām sāpēm praktizē īslaicīgu opiātu lietošanu.
Akūta prostatīta ārstēšanā liela nozīme ir liela daudzuma šķidruma dzeršanai, vēlams dzērveņu sulas vai mežrozīšu novārījumam, lai izskalotu urīnceļus, mazinātu intoksikāciju un novērstu cistīta un pielonefrīta attīstību. Tiek izmantoti viegli caurejas līdzekļi, piemēram, vazelīna eļļa.
Ja rodas problēmas ar urinēšanu, var ordinēt spazmolītiskus līdzekļus un alfa blokatorus.
Ja ir muskuļu spazmas, lietojiet muskuļu relaksantus.
Tautas aizsardzības līdzekļi
Slimības ārstēšana ar tautas līdzekļiem ir iespējama tikai kā papildu terapija, kas pastiprina zāļu lietošanas efektu.
Populāra tautas medicīna ir ķirbju sēklas. Ir pierādīts, ka tajos ir daudz cinka, kam piemīt pretiekaisuma iedarbība. Lai iegūtu nepieciešamo šīs vielas devu, pietiek vienreiz dienā pirms ēšanas apēst 30 g nomizotu neapstrādātu sēklu.
Jūs varat pagatavot maisījumu, pamatojoties uz ķirbju sēklām (nevis ceptiem) un medu:
- Sasmalciniet 500 g attīrītu izejvielu, izmantojot gaļas mašīnā vai blenderī.
- Pievienojiet glāzi ne pārāk šķidra medus.
- Rūpīgi samaisa līdz tādai konsistencei, lai no maisījuma varētu veidot bumbiņas rieksta lielumā.
Produkts tiek uzglabāts ledusskapī. Jums ir nepieciešams ēst 1-2 no šīm bumbiņām dienā, pusstundu pirms ēšanas. Zāles rūpīgi jāsakošļā un tās nedrīkst norīt uzreiz.